Bibuks.

Sveikiņi visiem!

Londona ir gan klusējusi ilgi un dikti un nu ir laiks pēdējām ziņām un domām no mums - Jums.
Sāksim ar to, ka puncis nu jau devītajā mēnesī beidzot patiešām kārtīgi arī izskatās pēc grūtnieču punča. Arī aktivitātes tur iekšā paliek aizvien izteiktākas, taču lēnīgākas, jo vietas vairs galīgi nav palicis daudz. Tā kā mazais ir krietni paaudzies, tad nu jau viņš man ir sācis spiest uz ribām. Līdz ar to naktīs trūkst elpa un nevaru nemaz tik brīvi iemigt. Pirmkārt, jo plaušas necilājas kā vajag - kāds tur redz ir pabāzis apakšā savas kājas un otrkārt mazajam bieži aktīvais laiks uznāk tieši naktī, tādēļ brīžiem, lai cik nogurusi es arī būtu, nākas vien pablenzt grieztos līdz pat sešiem, septiņiem rītā. No mūsu mazā nekāds baigais cīrulēns nesanāks, drīzāk jau vairāk maza pūcīte, kas pa dienu guļ un naktī tik sākas lielā dzīvošanās.
Lēnām gatavojamies arī dzemdībām, bērnu drēbītes beidzot ir sapirktas un, ja godīgi, tad nopriecājos vismaz par to cik ļoti šeit tas daudz NEMAKSĀ. Septiņi īsie "bodiji" šeit mums izmaksāja 3,5 lati - krāsaini, dzelteni, oranži, svītraini ar lāčukiem virsū. Un guļamie " bodiji" bija gan dārgāki, trīs par sešām mārciņām. Nu rēķiniet, katrs zem diviem latiem. Priecē tas, ka cenas nav nenormāli dārgas un pa tādu naudiņu varam nopirkt patiešām skaistas un mīlīgas drēbītes mūsu mazulim.  Cepurīte gan vēl nav iegādāta, jo veikalā bija tikai vai nu rozā vai zilas, bet tā kā mums dzimums nav zināms, tad nu nākošreiz centīsimies piemeklēt baltu.
Pirmdien dodos uz slimnīcu ārsta vizītēs un uz asins analīzēm. Tad nu redzēsim kā man tur ies. Taču es pati jūtos labi un patiešām ar lielu nepacietību gaidu dzemdības. Varētu teikt, ka gaidīšanas laiks ir beidzies, tagad gribās ātrāk lai viss beidzas un varam ķerties pie nākošā posma.

Par to kā savādāk!!! Turpinam, turpinam.
Laiks mums šeit ir diezgan jauks, tiesa gan pēdējā nedēļa bija tāda apmākusies un lietaina. Taču iepriekšējā gan bija pasakaina ar karstu sauli un vieglu vējiņu. Puiši pat paspēja parkā iedegt melni kā šokolādes. Arī es pacentos uzņemt savu D vitamīnu cik vien varēju.  Kamēr bija labs laiks, tikmēr gājām uz parku un mētājām lidojošo šķīvīti (spēlējām frisbiju), pat es kā grūtniece kustējos un malā nesēdēju. Gan ķēru, gan metu, gan kā mazs nīlzirgs liecos pēc tā šķīvīša uz zemes, kad rokas to nesaķēra.
Savādi ir tie briti, aizvien nebeidz pārsteigt viņu mentalitāte un vispārējā sistēma. Vieni saimnieki bija uz parku atveduši cūkas - nevis tās, kas ir mazas un dekoratīvas, taču arī ne tādas, kas ir kaujamas un cepetī cepjamas. Ar tādu kārtīgu brūnu spalvu un pie pieres izteiktu čolkas pričeni viņas tik omulīgi rosījās, ka neviens nepalika vienaldzīgs. Skats bija amizants, Jums visiem patiktu!

Tad mūsu dārgais dzīvokļa biedrs, Edžiņš ir nu jau ticis augstākā kārtā nekā gaidīts. Viņš Londonā jau dzīvo divus gadus un visu šo laiku strādāja viesnīcās gan par oficiantu, gan recepcijā un daudz kur citur. Tagad, kad viņš ir ticis tādā patiešām ļoti labā darbā - viņam maksā 10 mārciņas stundā un vēl dzeram naudu, liekas, ka mūsu draugs ir atradis to darba vietu, kuru labāk viņš nevar vēlēties. Ir ļoti grūti tikt tādā vietā, kur viņš tika, taču prieks, ka viņam tas ir izdevies. Jo tagad banketos viņš ar paplāti rokās aptekalē gan Princi Čārlzu, gan t.s. bišopu (bīskapu) un pat, ja netiek pie apkalpošanas tad vismaz metra attālumā no Karalienes Elizabetes arī skraidījis, lai veiktu savus darba pienākumus. Pats viņš ir ļoti sajūsmināts un arī mēs ļoti priecājamies, ka viņam beidzot ir darbs, kas viņam patīk un, kas ir patiešām labs. Arī uz olimpiskajām spēlēm viņš strādās un apkalpos banketos, tā kā tā vien sanāks, ka mūsu draugs būs bijis tiešā kontaktā gan ar treneriem, gan sportistiem , gan visu delegāciju.

Edžiņam dejas aizvien rit pilnā sparā, izņemot šī nedēļa bija brīvāka, jo bija skolēnu brīvdienas. Visā anglijā svinēja Karalienes Elizabetes jubileju - pilnas ielas ar barbekjū, temzas upē bija grandioza parāde un faktu, ka šeit tiek svinēti svētki nevarēja nekādi palaist garām.

Tas arī vairāk vai mazāk viss.
Mums pietrūkst Latvijas, visi mūsu mīļie un protams arī tie latvju labumi ko šeit nevar dabūt. Taču skatieties, nepaies ne ilgs laiks, kad jau ar mazo brauksim ciemos atrādīties un apciemot Jūs visus.

Mīlam, Bučas!!!

Ieviņa un Edgars

labu rītu saulstar

Atkal kārtējais agrais rīts un atkal jauns ieraksts Jums - tiem, kas reizēm mēdz šeit iemest aci.

Atkal rakstīšu ātri, jo drīz uz darbiņu jāsteidzas, bet, lai man neviens nesūdzētos, ka nerakstu šeit neko - ātri, ātri sarakstīšu, kas mums jauns un ne tik jauns.

Tātad, ķeramies uzreiz vērsim pie ragiem - referendums. Par to jau nu tiek runāts par un ap visos veidos. Diemžēl mēs gan savu balsi neatdevām Latvijas vēstniecībā, taču morālo devu bijām snieguši. Tā kā todien jutos visai slikti izlēmām, ka pirms brauksmim uz turieni es pagulēšu. Pačučēju un sešos vakarā jau bijām uz Baker Street stūra, lai atdotu savu balsi PAR latviešu valodu (:D:D:D). Taču rinda, kas pavērās mūsu acu priekšā bija kaut kas neredzēts un nepārspējums. Tā stiepās vienas ielas garumā un arī otras ielas garumā līdz pat pašam galam. Pēc tam nākošajā rītā ziņās lasīju, ka tur cauru dienu  esot bijusi 2000 cilvēku rinda. Man tik garu rindu stāvēt būtu ļoti nežēlīgi, jo man jau pirmajās 20 minūtēs kājas ir mīkstas un slikti paliek, ja kaut kas tik ilgi jāgaida. Un plus, šķiet, ka pēdējie, kas rindā stāvēja visticamāk to rindu būtu varējuši izstāvēt labākajā gadījumā līdz astoņiem, taču visticamāk man šķiet, ka viņi iecirknī netika, jo tā bija tik gara, ka diez vai viņi paspēja laikā. Paši briti šeit bija pilnīgā nesaprašanā - visi ar izbolītām acīm un neslēptu pārsteigumu vēroja garo rindu, katrs garāmgājējs ar ziņkārību un pārsteigumu uzlūkoja garo latviešu rindu. Tāds nu ir mūsu stāsts kādēļ mēs nenobalsojām PRET krievu valodu, bet priecēja skats par tiem apņēmīgajiem, kas stāvēja garo rindu, lai aizstāvētu mūsu valsts valodu. Lai nu kā, ja godīgi mani aizvien pārsteidz, ka mūsu valsts galvas, zinot cik daudz latvieši koncentrējas un dzīvo britu un arī īru zemē,  vēl aizvien nav atskārtuši, ka vienalga cik daudz cilvēki būtu šeit, viens vēlēšanu iecirknis ir niecīgs uz to visu cilvēku skaitu, kas patiešām uzturas šajās zemēs.  It īpaši tādas pilsētas kā Londona, Mančestera, Birginghama u.c.  Vai tiešām nebija nekādu iespēju nodrošināt ar vairākiem vēlēšanu iecirkņiem? Turklāt jārēķina, ka uz katru no iecirkņiem ierodas iedzīvotāji ne tikai no tās pilsētas, bet arī no blakus pilsētas. Ticu, ka tādi kā mēs bija vēl daudzi- kas atbrauca, ieraudzīja un aizbrauca. Tāpat nespēju iedomāties kā to garo rindu varētu izstāvēt gados vecāki cilvēki, kas būtu velējušies balsot  referendumā.

Un, ja tā godīgi mani aizvien pārsteidz (ar dziļu riebumu) ziņas mūsu ziņu portālos. Kaut vai par to pašu Ušakovu, Lindermani un Rēzeknes mēru (jeb mēri, kā viņu iesaukuši portāla lasītāji, komentāru sadaļā).

Edžiņš vienā no rītiem lasīja un skatījās ziņas un vienkārši izslēdza video, jo uznāk tādas dumsas dzirdot par un ap krieviem. Taču no otras puses, taisnība ir arī vienai no latviešu socioloģēm - valstij būtu jānodrošina stingrāka un patriotiskāka valsts politika, lai tādai sabiedrības daļai, kā krieviem pat neienāktu prātā kaut kādā veidā sarīkot šāda veida "nepatikšanas". Un taisnība jau arī viņai ir, visās citas valstīs - ja brauc uz Angliju, katrs skaidri zin, ka šeit viss ir angliski, ja uz Vāciju - visi zin, ka tur viss būs vāciski, uz  Zviedriju un citām valstīm tieši tas pats.   Kas mums šeit būtu savādāks - arī šeit ir pilns ar poļu, krievu un cittautu opīšiem, tikai nez kāpēc viņi nesūdzās, ka uz zāļu paciņas nesaprot, kas rakstīts, jo ir spiesti zināt valodu vismaz tik daudz, lai saprastu, kas uz tām rakstīts. Bet mums Latvijā ir tādas priekšrocības - krievu skola, krievu prese, krievu pasākumi - vai kāds ir ievērojis arī Arēnā Rīga organizētos koncertus tikai krievu publikai?

Pārlasot komentārus gan TVNET, gan Apollo, gan Delfos - visur redzams tikai viens un tas pats. Ar referendumu latviešos ir izraisīts patiesi liels naids un rebums pret krieviem. Variet atrast 100 un 1 komentāru par cilvēkiem, kas skaļi paziņojuši, ka, ja krievs nāks un prasīs ceļu, vai, ja kāds brauks uz latgali tad ar visiem krievvalodīgajiem runāšot tikai krieviski. Kā viens autors teica : "Kas tā par lietu? Es dzīvoju Latvijā un man te uz katru stūra jādzird krievu valoda. Ziniet, es darīšu visu cik spēka, lai krievam liktos, ka viņš latviešus dzirdētu ik uz stūra! Sākšu jau ar to, ka ar krieviem runāšu tikai latviski!". Ziniet, man šis vīrieša teiktais iekrita acīs, ir patīkami redzēt latviešus redzēt tik ļoti patriotiskus.

Un nu nākošais. Vakardien ar Edžiņu bijām aizgājuši uz fitnesa centru, es papeldējos un lēnu garu paplunčājos, kamēr puiši kārtīgi izsportojās. Patīkama atpūta, kuru izmantojām par brīvu - Londonā ir 100 un1 fitnesa centrs, kur var atnākt  uz vienu dienu izmēģināt visu, kas viņiem pieejams par brīvu. Un', ja labi paveicās, tad var līdz pat piecām dienām. Pēc fitnesa centra devāmies uz Hyde Park pabarot vāveres - mazie mežoņi bija tik piemīlīgi un labi atšķir kārtīgu labumu, izlobītu un vēl neizlobītu zemesriekstu. Mums arī viens bomzis balodis cītīgi uzplijās un pildīja savu vēderu ar riekstiem. Vārnas gan nebija tik drošas, lai nāktu tuvāk par metru, taču kāri skatījās uz riekstiem mūsu paciņā un cītīgi gaidīja, ka varbūt arī viņām atleks kāds labums.

Balodis priekšplānā nāca pie mums cienāties ar riekstiem, ēda no rokas un bija patiesi drošs.

Vārnas gan bija bailīgākas un drošākā atnāca pus metra attālumā, taču, lai cik ļoti rieksti kārotos. tomēr līdz rokām nenāca.

Te mūsu mīļā vāvere, kopā bija kādas četras. Divas nāca pie rokām visai ātri, bet viena gan bija tāda ļoti, ļoti tramīga.

Nu pasakiet kā tādi dzīvnieciņi var nepatikt? :)

Ieskatieties kārtīgi, vāvere pat ar visām ķepiņām ir iekāpusi plaukstā, lai tiktu pie rieksta.

Šī bija patiešām jauka diena ar pasakainu laiku - spožu sauli un zilām debesīm.

Redziet nu, te nu ir mūsu pavasaris.

Ir patīkami redzēt krokusus ziedam un narcises jau pumpuros.



Un nu vēl pēdējie jaunumi - esmu atsākui dzert zivju eļļu, lai vitamīnu būtu gana daudz. Dzeru pašlaik pienu ar medu, jo esmu saķērusi iesnas, taču ceru uz visu to labāko. Ātri vien jātiek no viņām vaļā! Man punčuks aug un nu jau izaudzis tik liels, ka sāk bikses spiest, svārkus un šortiem pogas jātaisa vaļā, lai nekur nekas nebūtu par ciešu. No otras puses mēs tikai protams par to priecājamies, bērniņš aug, ir ļoti kustīgs un aktīvs. Tas jau ir pats galvenais - lai mazais "persiks" augtu un viss būtu kārtībā.

Nu lūk tā, tas bija tas, ko pagaidām ātri, ātri varēju ierakstīt. Mums jūsu visu ļoti pietrūkst. Prieks, ka mamma un tētis ir atpakaļ no taizemes (melni kā velli) :):* un arī visiem pārējiem viss ir normas robežās.

Vēl viena piebilde - ja kāds grib mani noķert skype parunāties esmu online no 8-9 rītā un 10 vakarā pēc jūsu laika. Īpaši liels aizrādījums Meirāniem - man gribas ar jums parunāties, tikai nevienu online nevaru noķert!!!  Ne Lauru, ne Līgu, ne Riču, lai pajautātu, kur viņš savas sievietes licis :D Arī ar ogrēniešiem mums kaut kā sazvanīties īsti nesanāk. Kur visi palikuši?

Bučas un, lai Jums visiem pasakaina dieniņa.

Ieviņa un Edžulis

Mazlietiņ!

Nu sveicini atkal visiem Jums. Šodien sešos cēlos, lai Jums šeit atkal visu ko sarakstītu, savādāk viens uztraucās kapēc nav nekādu ziņu, otram atkal ziņkārība pakrūtē spiež un trešam aiz ādas vēl kaut kas. Rakstīšu ātri un pēc iespējas konkrētāk, pēc pus stundiņas man jau jātaisās uz darbiņu.

Tātad!

1. Mums bija uzsnidzis sniedziņš, tāpēc arī mēs savu mazo ziemas prieku daļiņu esam izbaudījuši. Varējām gan izpikoties, gan, ja labi gribējām, tad sniegavīru sacelt un sniegā izvārtīties. Šeit būs pāris bildītes :

Tāds bija skats no mūsu istabas loga.!

Bet protams divas dienas un viss jau bija nokusis. Vienīgais prieks bija redzēt, ka parkos  bērni sacēluši desmitiem sniegavīru, tas tiešām radīja īslaicīgu un patīkamu ziemas noskaņojumu.

2. Ķeramies pie nākošā- par darbiem. Edžiņam piedāvāja trennēt pieaugušus cilvēkus LA fitnesa centrā. Tur viņš pasniedz klases gan pieaugušiem, gan privātstundas katru dienu astoņos no rīta, kam nepātīk ne sportot, ne skriet, toties ļoti patīk dejot. Viņš vēl aizvien pasniedz arī klases skolās, taču protams ir daudz laimīgāks trennēt LA fitnesa centrā. Tur nav jāņemās ar maziem bērniem, kas daudz ko atvieglina. Visi, kas nāk dejot, nāk ar mērķi mācīties nevis tādēļ, ka mamma vai tētis spieda. Un pēc katras reizes, kad viņš ir pasniedzis stundas, viņš var izmantot visu fitnesa centrā piedāvāto par brīvu - saunu, trenažierzāli, peldbaseinu. Un protams, ka viņš to nelaiž arī garām un izmanto katru reizi.

Man pašai darbiņš īpašumaģentūrā ļoti, ļoti patīk. Šis ir arī grūtnieču saudzīgs darbs - nav jāskrien,'paēd kad gribi, dzer tējas cik gribi, tikai izdari to, kas tiešām ir jādara. Nav rokas nekur augstu jāceļ un pats kolektīvs ir ļoti pātīkams. Kad viņi pieņēma mani darbā, viņi uzreiz atlaida otru darbinieku, taču pēc viņu teiktā tas tādēļ, ka viņš ļoti jauca gaisu ofisā  un viņa lielā kāre iegūt pēc iespējas lielāku naudu reizēm kļuva traucējoša, jo nebija iespējams sastrādāties komandas darbā. Pats priekšnieks ir ļoti apmierināts un katru dienu eju uz darbiņu ar tiešām lielu baudu un vēlmi tur atrasties, tāpat kā dienas beigās izeju no ofisa ar apmierinātību par to cik dienā daudz paveikts. Pašlaik mums ir kādi 15 klienti, kas ir gatavi pirkt īpašumus - visi svārstās cenās ap 250 - 400 tūkstošiem. Un tad ir lielie objekti un investori, kas vēlas investēt privātīpašumos no 1 - 10 miljoniem. Nedaudz savādi ir strādāt ar tādām naudas summām, bet no otras puses pat patīkami.

Tas arī viss pagaidām par darbiņiem. Ja kas variet ieskatīties mājaslapā, tā ir firma, kurā strādāju un ja zvanīsit uz numuru vai rakstīsiet epastu tas pa taisno nokļūs pie manis :D http://www.gilli.co.uk/

3. Bērniņš  man visu laiku grozās šupru turpu, taču visādi citādi uzvedās paklausīgi, tikai reizēm paspiež punci tā nepārāk patīkami. Puncis aug, taču arī piektajā mēnesī nevarētu teikt, ka esmu dikti stāvoklī tāpēc arī par to savā ziņā esmu priecīga. Ar visām pirmo mēnešu vemšanām esmu nokritusies svarā par 2 kg, pirms biju stāvoklī man svars bija 60, tagad ar visu bērniņu es sveru 58. Taču ēdu daudz, cik nu iespējams. Protams pārēsties arī nedrīkst, jo tad atkal jāvemj, jo kuņģis stumj visu atpakaļ, paldies dievam man tā ir gadījies tikai vienu reizi. Biju slimnīcā, urīnalnalīzes - viss kārtībā, asinsanalīzes - vēl tikai uzzināšu, un sonoskopija - šodien jāpiesakās.  Tā kā tādus jaunumus varēsiet sagaidīt pēc nedēļas.  Vemt tagad vemju tikai autobbusos, metro - man ir aizdomas, ka man tas nepāries līdz pašām grūtniecības beigām, un reizēm arī no rītiem, kad kuņģis nav pamodies.  Ēdu omleti un pēkšņi pie pus šķīvja saprotu, ka jāskrien fiksi uz tualeti, savādāk tūlīt viss būs uz galda. Savādi, bet tas notiek tik pēkšņi, kas es vienmēr sajūtos slikti nesagatavota.

4. Meklējam dzīvoklīti uz kuru pārvākties. Tā kā es tagad katru dienu  ik pēc 15 min pārskatu visus sludinājumu portālus par dzīvokļiem un mājām, tad varu izmantot to arī par labu mums, lai atrastu par to pašu cenu mums dzīvoklīti. Nav slikti un ir jau viens cerīgs piedāvājums, tikai aizvien saskaros ar to cik briti ir neaptēsti. Viņiem 3 x var jautāt vienu un to pašu jautājumu, un viņi tik un tā katru reizi atbildēs kaut ko citu tā arī atbildi nesniedzot. Divas patiešām lielas masveida problēmas - britu neaptēstie prāti un birokrātija. Latvijas birokrātija ir tikai ziediņi attiecībā pret to, kas notiek šeit. Taču, ja Latvijā ir grūtāk iziet visam cauri un realizēt, tad šeit to izdarīt ir daudz vieglāk, tikai jāaiziet cauri vēl lielākam papīru kalnam,

5. Uzzināju arī sēru vēstis no Salacgrīvas, par manu bijušo klasesbiedru ģimeni. Es tik ļoti jūtu līdzi Mārcim. Tiem, kas vēl nezin vai tie kas nav no Salacgrīvas - Mārča vecāki 09.02.2012. gāja bojā autoavārijā un viņa brālis, kurš ir krietni jaunāks par viņu, pašlaik cīnās par savu dzīvību. Gribēju aizrakstīt un izteikt līdzjūtību, taču izlēmu tomēr to nedarīt. Katrs draugiem.lv raksta draugi runā vai sūta vūestules viņam, tāpēc, tas šo situāciju padara Mārcim vēl sāpīgāku un satricinošāku.  Miers ir parasti tas, kas visvairāk palīdz un tie draugi, kam vajadzēs būt blakus, tie arī būs blakus, lai viņu atbalstītu. Ziņās ir dažādas versijas par to kāpēc notikusi avārija. Jančuks teica, ka dienu iepriekš braucis pa to pašu ceļu un uz ceļa esot bijis tumšais ledus. Tāpēc visi, visi mūsu mīļie, brauciet uzmanīgi pa ceļiem, it īpaši, kad ceļi nav no tiem labākajiem un ir slideni.

6. Par referendumu - visi balsojam pret! Paldies opītim par vēstuli, mums vienkārši tiešām nav laika atbildēt, taču, kad būs to izdarīsim. Lai nu kā, jau no paša sākuma, kad uzzinājām, ka arī mēs šeit Londonā varēsim balsot Latvijas vēstniecībā, stingri izlēmām nepalikt malā un piedalīties. Tāpēc mūsu balsis arī nebūs palikušas gaisā!

Turam īkšķus PRET krievu valodu un PAR vienīgo latviešu valodu. Mums ar Edgaru riebjas lasit ziņas par visu to, kas pašlaik notiek valstī šajā sakarā. Viss par un ap referenumu un krievu valodu ir raisījis tādu pretīgumu. Arī pašas pēdējās ziņas :"Latvijā krievus pazemo un to darba vietās pieraud, ja kāds balsos par un pasē būs šī atzīme, tad viņu atlaidīs no darba. " Ārzemju mēdijiem tīri jauks materiāls, tbrīnums, ka referenduma datumu tur nosauca pareizi, tik tiešām.

Būsim patriotiski un visi balsosim, aiciniet gan kaimiņus, gan draugus - , kas var arī suņus un kaķus (jociņš, spociņš). Un pierādīsim, ka mūsu tauta nav ar pliku roka ņemama.

Paldies Jums visiem un bučas no mums!

Jauni, pavisam jauni

Nu beidzot man atkal ir kārts kārtīgs ieraksts jaunajām ziņām, kuras šeit pavēstīt. Mums jaunumi ir samērā daudzi un arī iepriecinoši, tāpēc centīšos to visu tagad kaut cik jēdzīgi sakopot, lai varat būt informēti.

Tad nu tā, abi ar Edžiņu bijām aizgājuši uz aģentūru, kas piedāvā darbu dažādos hoteļos un restorānos. Samaksājām katrs pa 10 mārciņām, izgājām mazo kursu, kurā mums izskaidroja kas nu kurā glāzē lejams, kur un kā novietot pareizi glāzes, šķīvjus un visus pārējos piederumus. Kā pasniegt ēdienu un kā pēc tam atkal novākt galdu. Patiesībā neslikti, jo pēc tam izgājām no apmācības telpas ar maziem sertifikātiem. Darbu var sākt kad vien katrs vēlās no tā brīža, kad var parādīt, ka Tev ir atbilstošs apģērbs. Taisnību sakot daudziem cilvēkiem tas sagādā lielas problēmas, tāpēc viņi tam pievērš īpaši lielu uzmanību.

Es pati esmu patīkamu darbiņu privātīpašumu aģentūrā. Aizgāju uz interviju, runāju ar direktoru, kas ir krievs, bet tāds patīkams un ļoti pieklājīgs pēc dabas. Stundu runājām par darbu un visu, kas ar to saistās. Sasmējos par to, ka sarunas sākumā izdzirdēju no viņa šādu frāzi :"Kad runāsim par komisijas naudu - runājam krieviski, lai blakus sēdošie nesaprastu ko runājam!". Patiesībā tam visam ir pamatots iemesls, tūlīt paskaidrošu kāds. Viņi man piedāvā darbu - pirmo mēnesi jābrauc sttrādāt uz ofisu, lai iegūtu atbilstošu apmācību un zināšanas. Nav nekāda fiksētā alga, tikai komisija 19%. Taču uz darbu nāku cik daudz vēlos un savu brīvo laiku varu izmantot strādājot kaut kur citur. Taču pēc mēneša es saņemu 1000 mārciņas mēnesī + 38% no komisijas naudas un šis procents jau ir ļoti augsts. Aģentūra ir ļoti laba un piemēram puisis, kas intervijā strādāja netālu no mums abiem arī saņem 38 % komisijas naudu, taču viņš šajā uzņēmumā jau strādā gadu. Bet tā kā man ir plus ka es runāju gan krieviski, gan angliski, tad protams direktors ir daudz ieinteresētāks nekā parastā anglī, kas runā vēl franciski vai vāciski. Par komisijas naudām runājot - par katru māju kuru es pārdodu vai izīrēju, dzīvokli vai klientu kuru piesaistu aģentūra saņem komisijas naudu. Nu piemēram ja es pārdodu māju par 50 000 kurai komisijas nauda no aģentūras ir 5000, tad es saņemu 19% no šiem 5000 pirmajā mēnesī un 38% pēc tā viena mēneša. Vidēji anglijā maksā komisijas naudu 15 % par katru darījumu.  Aģentūrā ir liels plus, ka viņi pārdod uz izīrē privātīpašumus ārzemniekiem - caur viņiem īpašumus var iegādāties gan krievi,gan spāņi, gan latvieši, praktiski jebkurš, jo viņi darbojas internacionāli.

Tādēļ viņu darbiniekiem prasība ir, lai visi runātu vismaz trijās valodās. Nu tā kā es ļoti labi pārvaldu trīs un nedaudz arī ceturto, tad viņiem tas ļoti iet pie sirds. 'Pēc viena mēneša mans darbs no ofisa 'tiek pārkvalificēts kā darbs no mājām. Viņi izmanto savādāku stratēģiju kā citas aģentūras. Tā vietā, lai mēs pavadītu stundu satiksmes sastrēgumos, lai parādītu klientam dzīvokli vai māju, viņi meklē darbiniekus, kas dzīvo tur pat tajā apkārtnē. Tad nu manā rīcība sanāk man tuvākās apkārtnes - Shepherds Bush, Hammersmith, White City un Notting Hill - līdz visām man ir 10 - 20 minūšu gājiens. Ir taču laika un benzīna ekonomija, kad to  dara šādi. Plus viņi var mani kontrolēt caur sistēmu, kurā man būs jāstrādā. Viņi tur var redzēt pilnībā visu, tādēļ nevarētu teikt, ka kādam būtu iespēja dikti šmaukties ar mājās pavadīto darba laika.

Beigu beigās mans darbs būs pārdot un izīrēt mājas un dzīvokļus, kā arī piedāvāt aģentūras pakalpojumus kompānijām, kas ņodarbojas ar masveidu dzīvokļu un māju celšanu pārdošanai.

Pirmdien sāku darbu šajā aģentūrā un tad jau redzēsim skaidrāk kas un kā būs.

Vēl taisni sazvanījāmies ar Edžiņa brāli stundiņu atpakaļ. Man ir zeķubikšu deficīts, jo visur, kur man jāstrādā ir prasība pēc miesas krāsas zeķubiksēm, kuras šeit var nopirkt tikai ekstra tizlas. Es pat nevaru iedomāties kur te var nopirkt labā kvalitātē vienkāršas un brūnas zeķubikses. Bet šo vienu problēmu drīz nomainīs arī otra. Man aug puncis un šķiet, ka šis ir pēdējais mēnesis, kuru varēšu pavadīt zeķubiksēs. Paldies dievam, ka mums Londonā iestājas pavasaris un pēc mēneša te būs daudz siltāks, tas ir no svara. Izlēmu ka zeķubikses vienkārši aizstāšu ar garajām zeķēm, tādēļ arī tās no ogres pasūtīji tik cik vajadzētu pietikt kādam laiciņam. Vismaz nebūs gumija kas punci spiež un pašai arī au pierasts ar tādām zeķēm staigāt, patiesībā gana ērtas, tikai jāierod no sākuma, ka nav ierasto zeķubikšu bikšu sajūta. No sākuma bija tāda jocīga sajūta, tagad atkal zeķubikses vairs nepatīk, ja varētu pārietu tikai uz zeķēm, bet kamēr vēl auksts tikmēr var arī zeķubikses ar bieziem deniem. Tās kuras ir siltas un cauri vējš nepūš :D

Vēl aizsūtīšu pieteikumu uz "Argos" kuponiem. Mums Londonā grūtniecēm ir iespējams dabūt daudzus atlaižu kuponus daudzos un dažādos veikalos. Pašlaik  Londonā plosās viens cits piedāvājums  -katra grūtniece  var pieteikties 100 mārciņu atlaižu kuponam no "Argos". Tas nozīmē, ka es varēšu aiziet un par 100 mārciņām iepirkties Argos veikalā'pēc saviem ieskatiem, vienīgi tas, ka jāpērk jebkas kas ir no bērnu nodaļas - ja jau tā es galīgi neprotestēju. Kā ne kā 80 Ls iedoti par brīvu, lai iegādātos pāris noderīgas lietas bērniņam, tiešām taču var izmantot, ja ir iespēja. Piereģistrējos arī Pampers Vilage, arī tur jaunajām māmiņām iespējams iegūt sarta komplektu par brīvu - lielo papmers paku mazajam. Un pieteicos arī vēl trešajai grūtnieču paciņai, kuru izsniedz viena grūtnieču atbalsta organizācija. Man nav ne jausmas kas tajā paciņā var būt iekšā, bet pavisam noteikti, ka nekas slikts.

Par pašiem mums - mums viss ir kārtībā. Tā kā man puncis sāk spiest un viņā ar katru dienu paliek aizvien mazāk vietas arī tualeti nākas apmeklēt  arvien biežāk. It īpaši grūti ir pa naktīm, es dzeru daudz šķidruma tikai no rīta puses, ievēroju ko Kaļķe teica par tiem diviem litriem dienā, taču tik un tā. Uz vakarpusi, kad paēdu kādus augļus vai ko citu, nu tāpat skraidu pa nakti uz tualeti 2-5 reizes. Atkarīgs no tā cik daudz šķidruma uzņemts vakarā.  Nevaru vairs pagulēt uz vēdera, jo tad velk, spiež un sāp. Ūn tad tik sākas - grozīšanās no vieniem uz otriem sāniem un tad uz muguras. Es tā jau ejot uz tualeti pa nakti nevaru iemigt 'tā kā mans dārgais vīrietis - 1,2,3 un hops, krāc jau. Man paiet vismaz 10-20 minūtes kamēr iemiegu, pie ceturtās, piektās reizes jau kad esmu naktī uzmodusies dēļ punča iegribām, tad jau paiet 30 min, lai iemigtu un beigu beigās tā naksniņa sanāk tāda pusgulēta. Vienu lietu gan atzīstu, kuru laikam sākšu praktizēt, jo pamēģināju un ļoti patika. Pamēģināju pagulēt naktī ar apķertu spilvenu, nu tik ērti, man tikai vajag lielāku, tad būs pavisam labi. Liekas, ka spilvens ieriktē vēderu īstajā vietā un arī atslābināties tad ir daudz vieglāk.  Mani tikai Edgars brīdināja par problēmām, ko tas var radīt - redziet, bieži grūtniece pierod pie tā spilvena pusgada laikā tik ļoti, ka pēc tam, kad viņai piedzimst bērniņš viņa ejot gultā ģulēt nevis apķer vīru, bet spilvenu un šad tad tas ievelkas ilgstoši. Tad nu vīriem sākās lielie māņi : kapēc viņa mani neapķer? viņa mani krāpj? Un beigu beigās tas izrādās par pamatu pamatīgiem strīdiem. Palasījos internetā par šādu situāciju un tik tiešām, daudzas sievietes tik ļoti pieradušas pie spilvena, ka jūtas daudz ērtāk ar to, bet savukārt vīri taču pēc dzemdībām grib atpakaļ savu sievu. Tā nu rodas nejaukas strīdu situācijas, kuriem iemesls ir visai amizants - spilvens.

Vēl viena lietiņa, jā, mums šeit lēnām sāk iestāties pavasaris.. Saulīte spīd arvien biežāk, debesis ir zilas. Šur tur jau zied dekoratīvie ķirši, ārā čivina putni, kas vispār ir visai nepierasti priekš Londonas sajūtām. No zemes ir jau izspraukušies ārā arī krokusi un narcises. Vidēji mums te ir kādi + 10 grādi pa dienu. Pie sildošas pavasara saulītes nemaz neliekas tik vēsīgi.

Kas ir vēl dīvainā priekš Londonas, 20 metrus no mūsu mājas, vieniem kaimiņiem mazajā pagalmiņā ir iestādīts apelsīna koks. Un uzminiet, ko tur var atrast? Katru reizi, kad eju tur garām gribas principa pēc noraut to vienu apelsīnu un nolikt mājā uz galda, kaut kas dīvains, izrādās, ka arī Londonā var augt apelsīni un nemaz  tajā sliktākajā laikā.

Nu lūk, tas nu  arī viss pagaidām.

Sūtam mīļas bučas un sveicienus.

Ieviņa un Edgars

Sveikiņi visiem!

Nju ko, tad nu sākšu ar šādiem tādiem jaunumiņiem no Londonas. Abi ar Edžiņu bijām pieteikties pie ģimenes ārsta. Aizpildījām visas veidlapas un nokārtojām visus dokumentus. Kad gāju pašā vizītē pie ārsta sanāca nedaudz smieklīgi, bet nu, savādāk jau nemaz nevarēja būt. Ienāku kabinetā un ārsts jautā kādas man ir sūdzības, uz ko es ar tādu aizdomu pilnu teikumu atbildēju, ka šķiet, ka esmu stāvoklī. Pats stāsts ko viņam aprakstīju arī nebija zemē metams :" Atbraucu uz Londonu divus mēnešus atpakaļ, no sākuma domāju, ka mēnešreizes man vienkārši aizkavējušās, jo bieži ceļoju un jau iepriekš biju sastapusies ar situācijām, kad krasi mainot dzīvesvietu uz kādu citu valsti ķermenis izstrādā visādus pigorus. Pēc tam domāju, ka vīrusu esmu saķērusi - slikto dūšu un vemšanu izskaidroju vairāk ar saaukstēšanos vai gripu! Un beigu beigās tikai aizdomājoties, ka es varbūt varētu būt stāvoklī - izdomāju uztaisīt pārus grūtniecības testus no kuriem visi uzrādīja pozitīvu rezultātu." Ārsts skatījās uz mani un uzdeva vēl šādus tādu jautājumus, kad nonācām pie pēdējā - kad man pēdējo reizi bija mēnešreizes, nemeloju un atbildēju, ka oktobra vidū. Nu viņš paņēma savu aplīti, pabrauca nedaudz ar to pa riņķi un nedaudz pārsteigts paziņoja, ka tad noteikti esmu stāvoklī vismaz trīs mēnešus uz ko es lielā pārsteigumā atbildēju vai tiešām?!. Jo tas taču ir gana ilgs laiks. Tā nu arī man gāja pie tiem ārstiem. Vēl uz slimnīcu pilnajām pārbaudēm nosūtījumu nedabūju, jo nav vēl atnācis mans NHS Number - to izsniedz katram pacientam. Kamēr man tāds nav piešķirts, neko tālāk es nevaru pasākt. Ātrākais kad es kaut ko varēšu atkal izdomāt ar ārstiem ir nākošās nedēļas beigas, bet visādi citādi viss ir kārtībā un nav jāuztraucas.
Edžiņš Queensway krievu veikaliņā atrada man kartupeļu miltus, tā nu tagad esmu nedaudz uzsēdusies uz augļiem, ogu ķīseļiem uz zupām, kuras gribās kā trakai, bet arī citi prasa un labi ka tā. Taisījām svaigo kāpostu zupu un arī boršķu, kurš sanāca ne pavisam ass bet nedaudz stiprāks kā parasti, jo izdomājām pielikt tabasco mērci - neslikti, visiem ļoti garšoja un man arī. Tagad gribās vienkārši kaut ko nedaudz vieglāku - visu laiku ēst kartupeļus, rīsus, griķus un gaļu nav laba doma. Tāpēc tagad ķermenis laikam pats par sevi prasa visu, kas ir šķidrs vai vismaz sulīgs.
Tad mums te spāņi šodien sarīkojuši ballīti, mūzika skanēja pa visu māju un arī cilvēki bija padaudz. Vienīgais, ka ballīte beidzās ātrāk nekā domājām, jo alkohols dara savu. Kāds paspēja pavemt, kāds labi piedzerties, vēl kāds arī izdziedāties. Viņu ballītē vismaz bija tāda enerģija ko neatrastu nevienā jaunāka latviešu ballītē, taču tā jau ir ar tiem karsta sinīgajiem. Nekas savādāks tikai viss daudz reiz vairāk izjustāks.
Es pašlaik esmu dabūjusi darbiņu profesionālo matu kopšanas līdzekļu veikalā, kurā ir arī iekšā skaists skaistumkopšanas salons. Darbiņš ir daudz tuvāk mājām, nav stingrs dresscode un pats galvenais, nekādu augstpapēžu. Vienīgi, ka alga ir daudz zemāka, bet tas vēl nav viss. Pirmdien man jādodas uz otru darba interviju, kurā piedāvā pilna laika darbu ar normālu algu un uz ilgu laiku. Tad jau redzēsim kā man tur ies, bet nu tas darbiņš arī nav dikti tālu, tādēļ arī tur būtu izdevīgi strādāt.

Jau kuro vakaru mums pie mājas kaķis ņaud tā it kā kāds viņam spalvas plēstu ārā, bet nu katram savi niķi un stiķi. Tikai nez kāpēc viņš izvēlējies mūsu piemājas zonu.
Edžiņš skrienot un trenējoties maratonam ir pieveicis savu punci, nu jau nodzinis tā, ka presīte tīri redzama un man ļoti liels prieks uz to skatīties. Man liels prieks, ka viņš tik ļoti ir aizrāvies ar to, var redzēt apmierinātību ne tikai manā, bet it īpaši viņa sejā.
Viņš piereģistrējās dancerspro.com  beidzot un samaksāja biedra naudu, tagad ar dejošanu atrast kaut ko labāku varēs daudz daudz vieglāk, jo var pieteikties visiem kastingiem un arī atbildēt uz piedāvājumiem. Viņam piedāvā darbiņu arī uz kruīzu kuģiem par dejotāju, tad nu redzēsim ko izdomāsim. Bet nu jau lēnām patiešām viss sāk nostabilizēties!

Tas nu pagaidām viss, jo mums šeit arī nu jau vēla naksniņa - 01:40, žāvas nāk un čučēt gribas.
Bučas un sveicieni visiem, lai jums patīkama dieniņa!

:):):)

Sveikiņi visiem!

Piedodiet, ka Londona tik ilgi ir klusējusi, taču kaut kā nesanāca neko šeit tā īsti ierakstīt. Uzreiz ķeršos pie lietas un sākšu stāstīt kādus darbus un nedarbus esam šeit paspējuši sastrādāt.
Pāris dienas atpakaļ bijām aizgājuši pieteikties pie tuvākā GP (ģimenes ārsta) un jau rīt iešu pieteikties pie ārsta, lai ar lielu pārsteigumu secinātu, ka iespējams esmu stāvoklī. Nedaudz amizanti, taču, ja es ietu un teiktu, ka jau zinu, ka esmu stāvoklī tas varētu radīt samērā lielas problēmas.
Ziemassvētkus un Jauno gadiņu pavadījām pavisam mierīgi taču patīkami, ar draugiem, ar siļķi kažokā un pavisam jaukām sajūtām. Pietrūka vienīgi tradicionālā laimītes liešana, mums jau alvu te dabūt gan dikti grūtāk. Aizmirsu palūgt mammai, lai viņa izlej vienu laimīti arī par mums, bet nu jau par vēlu :D
Vēl tepat netālu no mums ir arī poļu veikaliņi - iegājām un nopirkām gan kefīru, gan biezpienu. Pirmais kefīrs, kuru tur iegādājos bija tāds jocīgs, bet es neteiktu, ka slikts - vienkārši ļoti krēmīgs un pēc garšas tuvu kefīram taču tas nebija tas. Vakardien nopirkām otru, lielāku pudeli - nu vismaz šis piena produkts garšo tāpat kā parastie latvijas kefīri. Jūs pat iedomāties nevariet ar kādu baudu es viņu izgaršoju un dzeru :D Ar biezpienu ir tā - pēc garšas itkā ir kā biezpiens, bet pēc masas tur vēl tālu līdz normālam biezpienam. Garšas ziņš viņš ir ļoti labs ar krējumu, pipariem un lociņiem, bet, ja izlaistu zaļumus, tad sajustu tādu kā dīvainu piegaršu.  Vēl aizvien ļoti priecājamies, ka varam beidzot normāli gatavot ēst. Cepjam kartupeļu pankūkas, kartupeļus  saldajā krējumā, taisam plovu, zupas, salātus un daudz ko citu. Pēc hosteļa šķiet ka katru no ēdienreizēm var desmit reizes izbaudīt jo ir viss vajadzīgais un ēdiens sanāk patiešām garšīgs. Šodien plānā frikadeļu vai sēņu zupa, neslikti vai ne? :D
Vēl mūsu blakus istabiņā dzīvojošais austrālis (Trents ir ļoti atsaucīgs - viņš man ieteica izmantot mājas lapu kurā var pasūtīt kases ar dārzeņiem, augļiem, riekstiem un daudz ko citu. Visi produkti tur ir daudz augstākā kvalitātē, kā tie kurus var nopirkt uz ielas vai veikalos un arī cenas ir daudz pieņemamākas. Piemēram lielajā kastē, kura maksā 25 mārciņas ietilpst - burkāni, brokoļi, bietes, kāposti, salāti,  tomāti, sīpoli, sarkanā paprika, gurķi, āboli, banāni, sarkanie apelsīni, mango un kivi. Priekš šejienes būtu grūti iegādāties to pašu veikalā par tādu pašu cenu.  Un turklāt tur var arī uzzināt katra produkta sastāvu, vai piemēram no kurienes nāk augļi. Vai tie ir audzēti  UK, SPA, IT vai vēl kaut kur citur.  Kas ir pats labākais, var jau iet un to visu iegādāties arī viņu veikalā, taču īpaši cenas ziņā tas nebūs daudz lētāk, tāpēc mums ieteica vienkārši pasūtīt to, ko vēlamies un viss.
Vēl viena lietiņa,  Trents pagaršoja gan mūsu siļķi kažokā, gan kartupeļu pankūkas - viņam patiešām ļoti garšoja, viņš bija ļoti sajūsmināts. Izprašņāja no kā tad īsti gatavota siļķe kažokā un bija pārsteigts cik vienkārši to ir pagatavot.
Edžiņš ir sācis skriet. Viņš ir nospraudis mērķi noskriet gan Londonas, gan Rīgas maratonu, tāpēc varat jau arī nojaust, ka uz Rīgas maratona laiku viņš uz pāris dienām būs Latvijā. Es protams palikšu Londonā un tikmēr rūpēšos, lai bērniņš puncī ir labi paēdis un jūtās labi.
Pieminot pašu ēšanu kā tādu ēdam tiešām labi un mēģinam pēc iespējas veselīgāk. Pēc pirmā šeit pavadītā mēneše (paldies dievam, ka tā) es vairs nespēju paskatīties un sagribēt kādu fast food ēdienu. Slikti paliek domākot vien par Mc Donalds, Subway,  "Čikeniem" un visiem citiem neveselīgās pārtikas ēdieniem. Arī makaronu fāze beidzās - man kādas divas nedēļas ļoti, ļoti gribējās makaronus. Paēdu pāris reizes un viss, tagad vairs pat paskatīties uz tiem vairs nevaru. Vienīgā lieta, ko reizēm sagribas ir suši, taču, pat tad, ja tiešām sanāk kādreiz tad ņemu tos kuros vai nu ir tikai siers, vai cepta garnele, vista, pīle vai kas cits iekšā (nekas jēls). Tā kā grūtniecības laikā jēlu zivi ēst nedrīkst, tad man tie garšīgākie suši iet gar degunu. Vienīgā lieta, ka viņi nav tik kaitīgi kā fast food, kā rīsi protams ir pasmagi, bet es jau daudz arī nevaru apēst, man parasti pietiek ar mazo komplektiņu .
Es esmu pilnīgā nesaprašanā, kur, lai šeit nopērk kartupeļu cieti. Edžiņš šodien pamēģinās paskatīties krievu veikaliņā uz Queensway, jo, nevar jau visu laiku tikai augļus ēst un ēst. Es aizdomājos par ogu ķīseļiem, taču, tad vajag kartupeļu  cieti, ja ne, var jau pirkt tos, kas ir veikalā un apvienot ar ogām, taču tur ir ļoti daudz ķīmijas iekšā.
Esmu nomainījusi arī dzeršanas paradumus. Dabīgās sulas man jau sāk likties par stipru, tāpēc veikalā vienkārši nopirkām negāzētu ūdeni. Tad nu katru dienu taisu sev ūdeni ar citronu un dzeru vidēji apmēram 1,5 - 2 litriem dienā. Arī Dr. Kaļķe teica, ka divi litri ir optimālais ūdens daudzums, kas jāizdzer dienā, lai ūdens būtu uzņemts pietiekami un nebūtu arī par daudz. Protams, līdz ar to nākas vairāk paskraidīt uz tualeti, taču bez tā jau nevar :) Arī Liepupes omītes ieteiktā rudzu puķu tēja ļoti labi palīdz pret slikto dūšu un arī Kaļķes homeopātija. Ja reizēm nesanāk īstajā laikā no rīta pirms dzeršanas un ēšanas nosūkāt Kaļķes bumbiņas, tad iedzeru rudzu puķu tēju un situācija ir glābta!:D  Bet, ja godīgi tad Kaļķes zāles tiešām ļoti palīdz. Piemēram man, t.s., grūtniecības kašķi uznāk ar arvien lielākiem un izteiktākiem viļņiem. Tad es esmu laimīgi, tad man gribas kašķēties un es esmu dusmīga un beigās vēl jāparaud arī. Man pašai īstenībā tas ir tāds kā neliels pārbaudījums, jo nu jau kašķīgums uzņem citus apmērus. Nabaga Edžiņš, protams viss jau nāk pār viņa galvu. Un uz jautājumu, piemēram, "Tev kašķis? Esi dusmīga?" es atbildu apstiprinoši, man vēl jautā kāpēc? - es vienkārši nevaru atbildēt, jo man jau nav ar ko - tā vienkārši ir, uznācis kašķis un esmu dusmīga, bet iemesla nav.  Savādi ir tas, ka patiešām iemesls dusmām nav, bet viņas uznāk un ir. Vai atkal otrādi, iemesls raudāt par ko nav, bet kaut kā raudāt gribās.
No otras puses es priecājos, ka tas viss notiek un viss ir tieši tā kā tam jābūt - kā Dr. Kaļķe teica : " Ja nāk virsū kašķīši, par to ir jāoriecājas, tas nozīmē, ka viss norit tā kā tam jābūt. Būtu jāsāk uztraukties, ja Tev tā nebūtu." Vēl viņa protams brīdināja, ka ar laiku tas būs aizvien biežāk un izteiktāt, tāpēc jābūt abiem pacietīgiem.
Un taisnība vien viņai ir, jo tagad mani pat kaitina pretim ejošs smēķējošs vīrietis vai arī tas kā Edžiņš piemēram griež gurķi pa savam. Abos no gadījumiem man ir nepārvarama vēlme gāzt ar pannu pa galvu jo esmu tik nokaitināta un uzvilkusies, ka bail.

Visu cieņu Edgaram, vismaz zinu, ka mans mīļais vīrietis spēj paciest pat to manu daļu, kas ir pavisam kašķīga un kaitinoša. Pacietīgāku un gādīgāku vīrieti es tiešām nevarētu vēlēties sev blakus, it īpaši tagad, kad redzu, ka neesmu galīgi vairs savā ādā un, ja parasti esmu bijusi miera mika, labāk piekāpjos nekā strīdos, tad tagad ir jau tā it kā man būtu ragi izauguši un kaut kas būtu iekodis un nav ne miņas no parastās miermīlības un spējas saņemt sevi rokās vai savaldīties.


Lūk tā mīlīši. Mums iet jautri un labi. Domājam labas domas un ar lielu prieku vērojam kā puncī aug bērniņš. Nu jau uzliekot roku uz vēdera var just, ka tur kaut kas ir iekšā.  Trešais mēnesis aiz muguras, tagad gaidam, kad sāksim just pirmās kustībiņas.

Bučas un sveicieni visiem, lai Jums visiem jauka šī dieniņa.