Bibuks.

Sveikiņi visiem!

Londona ir gan klusējusi ilgi un dikti un nu ir laiks pēdējām ziņām un domām no mums - Jums.
Sāksim ar to, ka puncis nu jau devītajā mēnesī beidzot patiešām kārtīgi arī izskatās pēc grūtnieču punča. Arī aktivitātes tur iekšā paliek aizvien izteiktākas, taču lēnīgākas, jo vietas vairs galīgi nav palicis daudz. Tā kā mazais ir krietni paaudzies, tad nu jau viņš man ir sācis spiest uz ribām. Līdz ar to naktīs trūkst elpa un nevaru nemaz tik brīvi iemigt. Pirmkārt, jo plaušas necilājas kā vajag - kāds tur redz ir pabāzis apakšā savas kājas un otrkārt mazajam bieži aktīvais laiks uznāk tieši naktī, tādēļ brīžiem, lai cik nogurusi es arī būtu, nākas vien pablenzt grieztos līdz pat sešiem, septiņiem rītā. No mūsu mazā nekāds baigais cīrulēns nesanāks, drīzāk jau vairāk maza pūcīte, kas pa dienu guļ un naktī tik sākas lielā dzīvošanās.
Lēnām gatavojamies arī dzemdībām, bērnu drēbītes beidzot ir sapirktas un, ja godīgi, tad nopriecājos vismaz par to cik ļoti šeit tas daudz NEMAKSĀ. Septiņi īsie "bodiji" šeit mums izmaksāja 3,5 lati - krāsaini, dzelteni, oranži, svītraini ar lāčukiem virsū. Un guļamie " bodiji" bija gan dārgāki, trīs par sešām mārciņām. Nu rēķiniet, katrs zem diviem latiem. Priecē tas, ka cenas nav nenormāli dārgas un pa tādu naudiņu varam nopirkt patiešām skaistas un mīlīgas drēbītes mūsu mazulim.  Cepurīte gan vēl nav iegādāta, jo veikalā bija tikai vai nu rozā vai zilas, bet tā kā mums dzimums nav zināms, tad nu nākošreiz centīsimies piemeklēt baltu.
Pirmdien dodos uz slimnīcu ārsta vizītēs un uz asins analīzēm. Tad nu redzēsim kā man tur ies. Taču es pati jūtos labi un patiešām ar lielu nepacietību gaidu dzemdības. Varētu teikt, ka gaidīšanas laiks ir beidzies, tagad gribās ātrāk lai viss beidzas un varam ķerties pie nākošā posma.

Par to kā savādāk!!! Turpinam, turpinam.
Laiks mums šeit ir diezgan jauks, tiesa gan pēdējā nedēļa bija tāda apmākusies un lietaina. Taču iepriekšējā gan bija pasakaina ar karstu sauli un vieglu vējiņu. Puiši pat paspēja parkā iedegt melni kā šokolādes. Arī es pacentos uzņemt savu D vitamīnu cik vien varēju.  Kamēr bija labs laiks, tikmēr gājām uz parku un mētājām lidojošo šķīvīti (spēlējām frisbiju), pat es kā grūtniece kustējos un malā nesēdēju. Gan ķēru, gan metu, gan kā mazs nīlzirgs liecos pēc tā šķīvīša uz zemes, kad rokas to nesaķēra.
Savādi ir tie briti, aizvien nebeidz pārsteigt viņu mentalitāte un vispārējā sistēma. Vieni saimnieki bija uz parku atveduši cūkas - nevis tās, kas ir mazas un dekoratīvas, taču arī ne tādas, kas ir kaujamas un cepetī cepjamas. Ar tādu kārtīgu brūnu spalvu un pie pieres izteiktu čolkas pričeni viņas tik omulīgi rosījās, ka neviens nepalika vienaldzīgs. Skats bija amizants, Jums visiem patiktu!

Tad mūsu dārgais dzīvokļa biedrs, Edžiņš ir nu jau ticis augstākā kārtā nekā gaidīts. Viņš Londonā jau dzīvo divus gadus un visu šo laiku strādāja viesnīcās gan par oficiantu, gan recepcijā un daudz kur citur. Tagad, kad viņš ir ticis tādā patiešām ļoti labā darbā - viņam maksā 10 mārciņas stundā un vēl dzeram naudu, liekas, ka mūsu draugs ir atradis to darba vietu, kuru labāk viņš nevar vēlēties. Ir ļoti grūti tikt tādā vietā, kur viņš tika, taču prieks, ka viņam tas ir izdevies. Jo tagad banketos viņš ar paplāti rokās aptekalē gan Princi Čārlzu, gan t.s. bišopu (bīskapu) un pat, ja netiek pie apkalpošanas tad vismaz metra attālumā no Karalienes Elizabetes arī skraidījis, lai veiktu savus darba pienākumus. Pats viņš ir ļoti sajūsmināts un arī mēs ļoti priecājamies, ka viņam beidzot ir darbs, kas viņam patīk un, kas ir patiešām labs. Arī uz olimpiskajām spēlēm viņš strādās un apkalpos banketos, tā kā tā vien sanāks, ka mūsu draugs būs bijis tiešā kontaktā gan ar treneriem, gan sportistiem , gan visu delegāciju.

Edžiņam dejas aizvien rit pilnā sparā, izņemot šī nedēļa bija brīvāka, jo bija skolēnu brīvdienas. Visā anglijā svinēja Karalienes Elizabetes jubileju - pilnas ielas ar barbekjū, temzas upē bija grandioza parāde un faktu, ka šeit tiek svinēti svētki nevarēja nekādi palaist garām.

Tas arī vairāk vai mazāk viss.
Mums pietrūkst Latvijas, visi mūsu mīļie un protams arī tie latvju labumi ko šeit nevar dabūt. Taču skatieties, nepaies ne ilgs laiks, kad jau ar mazo brauksim ciemos atrādīties un apciemot Jūs visus.

Mīlam, Bučas!!!

Ieviņa un Edgars